Mīkla, kas vairāk nekā 500 gadu garumā nodarbināja vēsturnieku prātus, beidzot ir atrisināta.
Lesteras universitātes zinātnieki vakar, aplausiem skanot, paziņoja, ka viņi ir pārliecināti – skelets, kas pagājušā gada septembrī tika atrasts izrakumos zem kādas automašīnu stāvvietas, piederējis karalim Ričardam III, kurš valdīja no 1483. līdz 1485. gadam un krita Bosvortas kaujā.
Līdz ar Ričarda III, pēdējā Plantagenetu dinastijas karaļa, nāvi beidzās 30 gadus ilgušais Sarkanās un Baltās rozes karš jeb pilsoņu karš starp Lankasteras un Jorkas aristokrātiem, bet varu pārņēma Tjūdoru dinastija.
«Tas ir Lesteras universitātes akadēmiskais slēdziens – nav šaubu, ka skelets, kas 2012. gada septembrī tika uziets Grejfrairzā, piederējis Ričardam III, pēdējam Plantagenetam, kurš bija Anglijas karalis,» aplausiem skanot, paziņojis izrakumu vadītājs Ričards Baklijs. Pirms šī paziņojuma klātesošajiem piedāvāts noskatīties prezentāciju, kuras laikā demonstrēti visdažādākie pierādījumi zinātnieku slēdzienam. Pats galvenais no tiem, protams, ir DNS analīzes. Speciālistiem izdevies no atrastā skeleta kauliem un zobiem iegūt DNS paraugus, kas salīdzināti ar Kanādā dzīvojošā Maikla Ibsena DNS paraugiem. Ir skaidri zināms, ka šis cilvēks, kurš ar lielu entuziasmu piekrita piedalīties pētījumā, ir Ričarda III māsas – Jorkas Annas – tiešais pēctecis, vēsta Sky News. Ģenētikas speciālists Tiri Kings paziņojis, ka neesot nekādu šaubu – DNS paraugi liecina par radniecību, un, tā kā citu brāļu vai māsu, kuru liktenis nav zināms, Ričardam III nav bijis, ar 99,99% varbūtību iespējams apgalvot, ka uzietas tieši viņa mirstīgās atliekas.
Pirms tam veikta arī atrasto pīšļu datēšana, kas apliecinājusi, ka vīrietis miris XV gadsimta otrajā pusē, bet kaulu slimību speciāliste Džo Eplbeja apstiprinājusi, ka cilvēks, kura skelets atrasts Lesterā, savas dzīves laikā sirdzis ar retu kaulu slimību – viņam bijusi ļoti sievišķīga ķermeņa uzbūve un deformēts mugurkauls. Tas pilnībā atbilst laikabiedru sniegtajiem Ričarda III aprakstiem. Tiesa, slavenais dramaturgs Viljams Šekspīrs viņu attēlojis kā «kuprainu vīru ar nokaltušu roku», tomēr jāatceras, ka V. Šekspīrs dzīvoja aptuveni 100 gadus pēc Ričarda III, kad valdošā Tjūdoru dinastija bija ieinteresēta viņu pēc iespējas vairāk nomelnot, atgādina LiveScience.com. Dž. Eplbeja arī uzsvērusi, ka cilvēks, kura skelets tika atrasts pagājušajā gadā, smagi cietis kaujā – viņam ir bijuši vairāki ievainojumi galvā, turklāt mugurā trāpījusi bulta. Zinātniece norādījusi, ka daļa no galvas ievainojumiem gūti jau pēc nāves iestāšanās – tas apliecina Bosvortas kaujas aculiecinieku stāstīto, ka uzvarētāji pēc cīņas ņirgājušies par pieveiktā ienaidnieka līķi.
AP atgādina, ka visa Jorkā dzimušā Ričarda III dzīve aizritējusi Sarkanās un Baltās rozes kara zīmē. 1461. gadā par Anglijas karali Edvardu IV tika kronēts viņa brālis, bet pašam Ričardam tika piešķirts Glosteras hercoga tituls. 1470. gadā pilsoņu karā virsroku guva Lankasteras grupējums, tronī kāpa Henrijs VI, bet brāļiem nācās doties trimdā. Jau nākamajā gadā viņi atgriezās Britu salās, atsāka cīņu un guva uzvaru, kuras rezultātā Edvards IV atguva troni. Taču 1483. gada aprīlī viņš nomira, Edvarda IV dēls un pēctecis Edvards V bija tikai 12 gadus vecs un par jaunu, lai valdītu, tādēļ par karali kļuva Ričards III. Saskaņā ar pazīstamās V. Šekspīra lugas sižetu viņš savu brāļadēlu un viņa jaunāko brāli ieslodzīja Tauerā, kur abi zēni tika nomērdēti badā. Ričarda III intrigu dēļ parlaments arī pieņēmis lēmumu, kurā šie pusaudži atzīti par ārlaulībā dzimušiem, tādēļ nav uzskatāmi par troņmantniekiem. Britu vēsturnieki gan sarunā ar BBC uzsvēruši, ka šo intrigu apstākļi joprojām ir miglā tīti – dokumenti, kas ļautu spriest par patieso notikumu attīstību, nav atrasti, bet V. Šekspīrs netiek uzskatīts par pietiekami drošu informācijas avotu. Taču nav šaubu, ka Ričarda III valdīšana, kas iezīmējās ar pāris liberāliem lēmumiem (atbrīvošana no apcietinājuma pēc drošības naudas iemaksas, drukātu izdevumu atļaušana), bija īsa – 1485. gada augustā viņš pēc vairāku augstmaņu nodevības krita Bosvortas kaujas laukā. Uzvarētāji atļāva franciskāņu mūkiem Ričardu III apglabāt nelielajā Grejfrairzas baznīcā, kas tika nojaukta 1538. gadā, kad karalis Henrijs VIII pieņēma lēmumu par klosteru izformēšanu.
Lesteras universitāte, kas veica arheoloģiskos izrakumus, paziņojusi, ka Ričarda III pīšļi saskaņā ar tradīciju tiks apbedīti tuvējā svētītajā zemē – Lesteras katedrālē. Tomēr vairākas aktīvistu grupas jau uzstājušas, ka viņš pelnījis atdusēties vai nu dzimtajā Jorkā, vai pat Vestminsteras abatijā vai Vindzoras pilī.